Politika

Politika, tas var likties kā kas nesaprotams un vienkāršajam cilvēkam pārāk tāls, lai par to pat uztrauktos. Taču tā nebūt nav, politika ir mūsdienu pasaules sastāvdaļa un katram vajadzētu vismaz nedaudz tai sekot. Politika ietekmē mūsu visu dzīves un mēs tajā arī piedalāmies, mēs dodamies balsot par politiskajām partijā un tas nosaka virzienu, kādā mūsu valsts attīstās un kas ar mums pašiem notiek. Jāpiebilst, ka politika nav tikai tas, ko dzirdam ziņās par valdību, politika attiecas arī uz uzņēmumiem, organizācijām, cilvēku grupām un to interešu, viedokļu un mērķu virzīšanu, aizstāvēšanu un realizēšanu.

Politika ir pastāvējusi teju vienmēr. Vārdu politika ieviesa Aristotelis senajā Grieķijā. Ar šo vārdu tika apzīmētas valsts darīšanas. Pat laikos kad šāda termina nebija, vadoņi un cilvēki ar ietekmi rīkojās dažādos veidos, lai realizētu savas ieceres. Tika slēgtas dažādas vienošanās un darītas dažādas lietas, kas palīdzēja visiem vai tikai viņiem. Reizēm pieņemtie lēmumi varēja būt pilnīgi neizprotami vienkāršajiem cilvēkiem, bet tiem tomēr varēja būt zināms labums, pat ja to nevar uzreiz ieraudzīt. Tieši tāpat ir arī šodien. Valdība var pieņemt lēmumus, kas var šķist pilnīgi aplami vai pat patiesi muļķīgi, bet tie var nest labumu kādā citā veidā, jomā vai laikā.

Mūsdienu politika mums ļauj arī piedalīties un rīkoties, lai savas domas un viedokļus realizētu. Mēs varam organizēties dažādās organizācijās un kustībās, mēs pat varam veidot savas politiskās partijas un darīt visu, lai savu valsti darītu labāku. Protams, tas nav tik viegli, tas ir sarežģīts process, kurš reti kad atnes taustāmus augļus. Mūsdienu politika ir daudz sarežģītāka, kā senos laikos. Tad valdīja karalis un politika bija jautājums starp karaļiem un dažiem augstmaņiem. Mūsdienās, ir jārēķinās ar citām valstīm, ar uzņēmumiem, ar organizācijām un daudz citām instancēm, kas ir pietiekoši ietekmīgas, lai spētu ietekmēt politikas virzienu.

Politika ir civilizētas sabiedrības sastāvdaļa. Neatkarīgi no valsts iekārtas, vai tā ir demokrātija vai diktatūra, pastāv politika. Viens cilvēks nevar pārvaldīt visu, viens cilvēks nevar izpatikt visiem un par visiem parūpēties. Ir nepieciešama struktūra, politiskā shēma un iekārta, kas atvieglo darbu un dzīvi. Politika arī nosaka noteikumus, ar kuriem mums visiem ir jādzīvo. Tiek izdoti likumi, kuri nosaka mūsu tiesības un pienākumus, kā arī sodus par šo noteikumu un likumu pārkāpšanu. Politika mums nosaka to, ko mēs varam un ko nevaram, kas ir atļauts un kas nē. Tieši tāpēc likumdevēja vara ir tik vilinoša un cilvēki velta dzīvi savai politiskajai karjerai.

Latvija

Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, NATO (Ziemeļatlantijas valstu alianse), ANO (Apvienoto Nāciju Organizācija), EDSO (Eiropas Drošības un sadarbības organizācija), PTO (Pasaules Tirdzniecības organizācija) un citu starptautisku organizāciju locekle.

Latvijas valsts dibināta 1918. gada 18. novembrī, laikā, kad pēc Pirmā pasaules kara izveidojās daudzas jaunas valstis Eiropā. Latvijas patstāvīgais ceļš bija grūts, un pēc valsts proklamēšanas bija jāizcīna vēl vairākas kaujas Latvijas brīvībai. 1919. gada 11. novembrī Latvijas armija aizstāvēja Rīgu pret Bermonta iebrukumu, un par godu šai cīņai tika dibināts Lāčplēša ordenis – augstākais valstiskais apbalvojums.

Latvijas kopējā platība ir 64 589 km2, tā robežojas ar Igauniju valsts ziemeļos, Krieviju un Baltkrieviju austrumos, Lietuvu dienvidos, bet jūras robeža tai ir ar Zviedriju. Latvija atrodas pie Baltijas jūras, un tās ģeogrāfiskais novietojums senāk nodrošināja vairāku Latvijas tagadējā teritorijā esošu pilsētu darbību Hanzas savienībā. Tādas pilsētas, kā Rīga, Limbaži, Cēsis, Valmiera, Straupe, Koknese, Ventspils un Kuldīga ietilpa Livonijas pilsētu lokā, kas nozīmēja aktīvu tirdzniecību ar citām Hanzas pilsētām. Patlaban visas Latvijas 76 pilsētas izvietotas četros vēsturiskajos novados – Kurzemē, Vidzemē, Zemgalē un Latgalē, pēc administratīvā sadalījuma Latvijai ir 110 novadi. Ģeogrāfija ir pamats arī iekārojamam zemes statusam. Latvijas teritorijā ir valdījuši vācieši, poļi, zviedri un krievi.

Lielākās upes, kas ienes savus ūdeņus Rīgas jūras līcī vai Baltijas jūrā, ir Daugava, Lielupe, Gauja un Venta, pēc to garuma lielākās ir Gauja, Daugava, Ogre, Venta un Iecava. Plašākie ezeri – Lubāns, Rāznas ezers, Engures ezers un Burtnieku ezers, bet kopumā Latvijā i 2256 ezeri, kuru virsmas platība pārsniedz 1 ha. Latvijas iedzīvotāju skaits pēdējā tautas skaitīšanā 2011. gadā pēc Centrālās statistikas pārvaldes aplēsēm bija 2 070 371, no kuriem lielākā daļa ir latviešu, bet otra skaitliskajā ziņā lielākā Latvijā pārstāvētā nacionalitāte ir krievi.

Latvijas ģerbonī attēloti lauva un grifs, kas tur vairogu ar sarkana lauvas un sudraba grifa attēliem, virs kuriem aust uzlecoša saule. Zem vairoga – ozollapu vijums un sarkanbaltsarkana lente.

Latvija ir guvusi izcilus panākumus ekonomikā un kultūrā. Pēc 2008.-2011. gada krīzes Latvija īstenoja apbrīnojami stingru fiskālo politiku, un tās makroekonomika, kā atzīmējusi Pasaules Banka, kalpojusi par paraugu daudzām citām valstīm. Kultūras dzīves bagātību iezīmē gan mūzikas, gan teātra ļaužu, mākslinieku un dejas profesionāļu sasniegumi ārzemēs. Pasaules labākajos orķestros un kameransambļos spēlē tādi mūziķi kā Vineta Sareika, Marta Sudraba, Kristīne Blaumane. Ne vien Latvijas, bet arī ārvalstu operas lepojas ar Latvijas dīvu Marinas Rebekas, Kristīnes Opolais un Elīnas Garančas balsīm, bet Rīgas Jaunā teātra režisors Alvis Hermanis veido teātra un operu izrādes visā pasaulē.

Kas ir Saeima

Latvijas ģerbonisSaeima ir Latvijas Republikas parlaments. Latvijas Saeima sastāv no 100 tautas ievēlētiem pārstāvjiem, kas pārvalda valsti. Saeimā tiek ievēlētas politiskās partijas. Katrās vēlēšanās mums tiek dota vara pār to, kas tiks ievēlēts un arī virzienu, kurā mūsu valsts dosies nākamos četrus gadus.

Saeimas darbs sastāv no dažādām jomām un darbības virzieniem. Saeimai piemīt likumdevēja vara, kas nozīmē, ka Saeima izstrādā, izvērtē un pieņem dažādus likumprojektus. Laika gaitā arī jau esošie likumi ir jāpārvērtē, jo tie var būt novecojuši. Tāpat Saeimai piemīt arī kontroles funkcija. Saeima ir atbildīga par ministru darbu. Tāpat arī citas instances ir atbildīgas tieši Saeimas priekšā.

Viena no Saeimas svarīgākajām funkcijām ir valsts budžeta pieņemšana. Valdība izstrādā valsts budžetu un iesniedz to saeimai pieņemšanai. Saeima izvērtē budžetu, to apspriež un pieņem, ja tas netiek pieņemts, tad valdībai nākas to pārstrādāt. Tāpat Saeima apstiprina dažādas amatpersonas, piemēram, ģenerālprokuroru un līdzīgas amatpersonas. Svarīgākā amatpersona, ko pieņem Saeima, ir valsts prezidents. Saeima arī apstiprina dažādus starptautiskos līgumus.

Arī Saeimai ir sava vadība. Saeimas sasaukuma sākumā tiek ievēlēti pieci deputāti, kuri veido Saeimas prezidiju. Prezidija vadītājs ir Saeimas priekšsēdētājs, kas ir otrā augstākā amatpersona aiz valsts prezidenta. Prezidijs pārvalda Saeimas darbu, kontrolē un vada Saeimas sēdes, atbild uz jautājumiem un nodarbojas ar līdzīgiem pienākumiem. Saeimas priekšsēdētājs, kā valsts otrā augstākā amatpersona, var aizstāt valsts prezidentu, tiekas ar ārvalstu amatpersonām un pilda ne tikai tiešos, ar Saeimas darbu saistītos, pienākumus.

Kā jau mēs zinām, Latvijas Saeima dalās divās daļās – pozīcijā un opozīcijā. Lai arī šo daļu viedokļi un mērķi var krasi atšķirties, visi darbojas Latvijas interesēs, vai tā tam būtu jābūt.

Rīgas dome

Latvija, kā visas pasaules valstis ir sadalītas pilsētās un Rīga ir valsts galvas pilsēta. Kā jau katrai pietiekoši lielai pilsētai, arī Rīgai ir pašai sava pārvaldības sistēma – dome. Dome ir pilsētas pašpārvaldes augstākā instance. Tāpat kā valsts valdību, arī domi mēs ievēlam, lai deputāti pārstāvētu mūsu intereses un mūsu pilsētu.

No 1225. gada Rīgas pārvaldību veica Rīgas Rāte. Tad, Rāte sastāvēja no 12 pārstāvjiem, bet šodien tiek ievēlēti jau 60 deputāti, kuri pārstāv dažādas politiskās partijas. Varētu teikt, ka Rīgas dome ir kā Latvijas valdība tikai mazākā mērogā. Arī par to noris spraigas, politiskās cīņas, jo Rīga ir galvaspilsēta un tās ietekme ir krietni lielāka, kā citu pilsētu pārvaldes ietekmes.

Rīgas dome pārvalda visu Rīgu un pieņem lēmumus, kas attiecas uz Rīgas iedzīvotājiem. Ik pēc četriem gadiem notiek pašvaldību vēlēšanas, kur mēs varam balsot par politiķiem un partijām, kam vēlamies uzticēt Rīgas vadību. Partija, kura saņem vislielāko vēlētāju atbalstu, parasti, ieceļ arī savu pilsētas mēru. Rīgas mērs ir Rīgas domes priekšsēdētājs. Tāpat kā valdībā, arī domē priekšsēdētājam ir savai palīgi, tie veido domes prezidiju. Prezidijā ietilpst domes priekšsēdētājs, viņa vietnieks un vēl 12 deputāti. Tieši tāpat kā saeimā, arī domē ir noteikts mandātu sadalījums atkarībā pēc partijas panākumiem vēlēšanās.

Arī domē lēmumi tiek pieņemti balsošanas ceļā. Lai apstiprinātu, kādas izmaiņas pašvaldības ietvaros notiek balsojums un no tā ir atkarīgs vai šīs izmaiņas tiks pieņemtas vai nē. Ja valdībā ir ministri, kuri pārvalda konkrētas ministrijas un nozares, tad pašvaldībās ir komitejas. Šīs komitejas izvēlas priekšsēdētāju un kopīgi lemj par savas nozares attīstību. Komitejas izstrādā dažādus priekšlikumus, kurus nodod domes sēdēs, deputātu apspriešanai un balsojumam.

Rīgas domē ir sekojošas komitejas:

  • Finanšu un administrācijas lietu komiteja.
  • Sociālo jautājumu komiteja.
  • Pilsētas attīstības komiteja.
  • Mājokļu un vides komiteja.
  • Pilsētas īpašuma komiteja.
  • Izglītības, kultūras sporta komiteja.
  • Satiksmes un transporta lietu komiteja.
  • Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu komiteja.

Katra komiteja strādā savā jomā, bet, pašvaldība ir daudz mazāka par valsti, tāpēc ļoti bieži tās savā starpā sadarbojas. Jāpiemin, ka domes priekšsēdētājs arī vada finanšu un administrācijas lietu komiteju.

Komiteju ikdienā ietilps sadarbība gan ar uzņēmējiem gan nevalstiskajām organizācijām, arī tikšanās ar iedzīvotājiem nav nekas neierasts. Arī pats domes priekšsēdētājs rīko tikšanās ar iedzīvotājiem, kur uzklausa dažādas sūdzības un priekšlikumus.

Tāpat, Rīga, paralēli Latvijai, veido kontaktus ar ārvalstīm. Neskatoties uz valsts kopējiem centieniem veicināt ārpolitiku, arī pilsētas bieži vien savā starpā sadarbojas, tirgojas, rīko pasākumus un tamlīdzīgi. Bieži vien, tieši pašvaldību sadarbība ir pamats šiem notikumiem.

Pašvaldības, bieži vien, izpelnās labāku slavu par valsts vadību. Tas ir, galvenokārt, tāpēc, ka pašvaldības darbu ir iespējams vairāk novērtēt. Domes darba rezultāti ir redzamākai konkrētās pilsētas, šajā gadījumā Rīgas, iedzīvotājiem. Atviegloti nodokļi, uzlabota infrastruktūra, svētki un pasākumi kas nāk no pašvaldības ir mums uzreiz redzami, turpretim valsts līmenī, bieži vien nav iespējams saskatīt pozitīvo rezultātu.

Latvijas Republikas prezidents

Gluži kā katrā valstī, arī Latvijā ir viena, augstākā amatpersona. Latvijā tas ir valsts prezidents. Latvijā prezidents tiek ievēlēts jau kopš 1922. gada. Tad, par pirmo Latvijas Republikas prezidentu kļuva Jānis Čakste.

Latvijas Republikas vēsturē ir bijuši tikai 9 prezidenti, ieskaitot pašreizējo prezidentu – Raimondu Vējoni. Pirmais prezidents tika ievēlēts 1922. gadā, bet 1993. gadā tika ievēlēts pirmais prezidents pēc neatkarības atgūšanas. Tas bija Guntis Ulmanis.

Iesākumā, prezidenta pilnvaru termiņš bija trīs gadi, bet kopš 1997. gada tas ir četri gadi. Viens prezidents drīkst pārstāvēt valsti tikai divus termiņus, tātad astoņus gadus. Šajā laikā, valsts prezidents pārstāv valsti, gan politiskā ziņā, radot valsts tēlu un pārstāvot to pasaulē. Prezidents tiekas ar citu valstu prezidentiem un citām amatpersonām, pārrauga valsti dažādās jomās un veidos. Latvija nav prezidentāla republika, tāpēc prezidenta pilnvaras ir ierobežotas. Lielākā vara Latvijā pieder parlamentam, bet prezidentam ir pilnvaras, kas ļauj ietekmēt arī tā darbu, pat to atlaist, tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Jāpiemin, saeimas atlaišana ir ļoti riskants solis no prezidenta puses, jo tad tiek rīkots referendums un tauta nolemj vai saeima patiešām ir jāatlaiž. Ja saeima netiek atlaista, tad atlaists tiek pats prezidents. Prezidents arī apstiprina ministrus un citas amatpersonas. Prezidenta pienākumos ietilpst arī likumu apstiprināšana. Prezidentam ir tiesības likumus apturēt un nosūtīt saeimai pārskatīšanai, ja ir šaubas, vai tas ir pilnībā izstrādāts vai pareizs.

Latvijas Republikas prezidentu ievēl saeima. Prezidenta kandidāts var nākt gan no kādas no politiskajām partijām gan arī no ar politiku nesaistīta lauka. Prezidents var būt arī uzņēmējs vai akadēmiķis, galvenais, lai šo personu izvirzītu apspriešanai un saeima par to balsotu.

Latvijas Republikas prezidents ir ļoti ietekmīga amatpersona, lai arī to ievēl saeima un tā pilnvaras ir ierobežotas, tieši prezidents rada galveno valsts tēlu pasaulē. Tieši prezidents pārstāv valsti, sākot ar oficiālām pārrunām ar prezidentiem un amatpersonām beidzot ar neformālām tikšanās reizēm ar citiem diplomātiem.

Latvijas ministri

Latvijā, kā jebkurā citā valstī ir sava valdība. Latvijā tiek rīkotas vēlēšanas un tiek ievēlēta saeima, kura tālāk izvirza ministru prezidentu. Ministru prezidents attiecīgi veido valdību, ministru kabinetu. Valdībā, ministru prezidents pieaicina citus cilvēkus, kuri kļūst par dažādo ministriju ministriem. Valdība un saeima darbojas savstarpēji saistīti, jo valdība veido likumprojektus, organizē valsts pārvaldi un pilda daudzas citas funkcijas, bet tas viss notiek saistībā ar saeimu. Visi lēmumi un likumi iet caur saeimu, tātad ir jāsaņem saeimas vairākuma atbalsts.

Latvijā ir diezgan daudz ministriju. Katrai no šīm ministrijām ir savs, vadošais ministrs, kurš tālāk veido savu komandu. Ir gan pašas ministrijas darbinieki, sekretāri, palīgi un tamlīdzīgi gan arī ministra vietnieki, palīgi, padomdevēji un citas personas. Katra ministrija darbojas savā jomā un pārvalda daļu Latvijas, ne teritorijas ziņā, bet politiski, sociāli un tamlīdzīgi.

Kopumā, neskaitot ministru prezidentu, Latvijas valdībā ir 13 ministri.

Ministri

  • Finanšu ministrs.
  • Ekonomikas ministrs.
  • Zemkopības ministrs.
  • Aizsardzības ministrs.
  • Iekšlietu ministrs.
  • Ārlietu ministrs.
  • Veselības ministrs.
  • Izglītības un zinātnes ministrs.
  • Kultūras ministrs.
  • Labklājības ministrs.
  • Satiksmes ministrs.
  • Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs.
  • Tieslietu ministrs.

Katrs no šiem ministriem vada savu ministriju un atbild par sev iedalīto nozari un visu, kas ar to ir saistīts. Ministru pienākumos ietilpst gan nozares attīstīšana, gan nepilnību novēršana, tikšanās ar nozares pārstāvjiem, nevalstiskajām organizācijām, arodbiedrībām un tamlīdzīgi. Tāpat ir jātiekas ar ārvalstu diplomātiem, jāviesojas citās valstīs, jāpiedalās dažādos semināros, konferencēs, pasākumos. Viens no svarīgākajiem ministru pienākumiem ir valsts budžeta izveide. Valsts budžetā tiek sadalīta visa valdībai pieejamā nauda un tā tiek izdalīta starp visām ministrijām. Ministri diskutē un plāno šīs naudas sadali, jo katrai ministrijai ir savas vajadzības savas nozares attīstībai. Atkarībā no tā, kā tiek sadalīti šie līdzekļi, tiek veikti algu paaugstinājumi, pabalstu un pensiju paaugstinājumi, remonti, iepirkumi un tamlīdzīgi. Ministru kabinets gan nav vienpersoniski atbildīgs par budžeta izstrādi un pieņemšanu. Ministri izveido šo budžetu un tālāk nodod to saeimai izskatīšanai. Saeima savukārt to izskata un pieņem, bet tā var arī nodot to atpakaļ ministru kabinetam, lai tiktu veiktas kādas izmaiņas.

Par ministriem, lielākoties, kļūst koalīcijas partiju deputāti. Ministru prezidents sastādot savu kabinetu, vienojas ar partijām par koalīcijas izveidi un, parasti tas notiek atbilstoši konkrētās partijas mandātu skaitam, iedala katrai partijai noteiktas ministrijas. Taču par ministru var kļūt arī bezpartejiska s personas. Ministru prezidents var pieaicināt kādus ar politiku nesaistītus profesionāļus kādas ministrijas vadīšanai. Arī pats ministru prezidents var uzņemties kādas ministrijas vadību. Ministru prezidents saņem valsts prezidenta atļauju valdības izveidei, bet pašu ministru kabinetu pieņem saeima. Saeimas balsojums nosaka vai kabinets, vai konkrētais ministrs tiek apstiprināts amatā.

Valdība var tikt arī atlaista. Kāds no ministriem var iesniegt demisiju un aiziet no posteņa, bet var tikt atlaista arī visa valdība. Ja tiek izteikta neuzticība ministru prezidentam un tam ir jāatkāpjas no amata  vai viņš tiek atlaists, tad amatus zaudē viss ministru kabinets.

Ministri ir ļoti nozīmīga Latvijas valdības sastāvdaļa. Tā ir likumdevējvara, kas plāno valsts nākotni un attīstību. Veido sadarbību ar citām valstīm un risina konfliktus. Diemžēl ministri ir tautā maz mīlēti un cienīti. Tam par pamatu ir neapmierinātība no katras konkrētās nozares. Veselības aprūpes darbinieki vēlas labākas algas un darba apstākļus, bet, ja ministrs nespēj apmierināt šīs prasības, rodas konflikti un sliktas attiecības. Tas pats attiecas uz visām citām ministrijām.

Kas ir deputāts

Mēs visi zinām, kas ir deputāti, vismaz tik, cik dzirdam ziņās un sarunās ar citiem. Mēs dzirdam dažādus stāstus par „tautas kalpiem” un no tā arī secinām, kas tad īsti ir deputāti. Tā jau arī ir, deputāti ir politiķi, saeimā ievēlētas amatpersonas, turklāt mūsu ievēlētas. Šie cilvēki pārvalda valsti, pieņem likumus, ievieš nodokļus un tamlīdzīgi. Deputāti ir tautas ievēlēti pārstāvji, kuriem ir jāpārstāv mūsu intereses gan valsts gan pasaules līmeni, protams, tautai ne vienmēr šķiet ka tas tiek darīts vai ka tas tiek darīts vislabākajā veidā.

Latvijas saeimā tiek ievēlēti simts deputāti. Šie deputāti pārstāv dažādas politiskās partijas un politiskos spēkus. Deputāti, paralēli tam, ka piedalās saeimas plenārsēdēs un lemj par dažādu likumprojektu pieņemšanu, piedalās arī dažādās komisijās un valdēs. Lielākā daļa deputātu savu darba dienu pavada sēdēs, apspriežot dažādus jautājumus un lemjot par likumprojektu izstrādi vai izmaiņām. Tāpat, deputātu darbā ietilpst arī komandējumi uz ārvalstīm un tikšanās ar citu valstu delegācijām un amatpersonām.

Deputāti sākot savu sasaukumu, ievēl arī savu vadību, saeimas prezidiju. Saeimas priekšsēdētājs ir valsts otrā ietekmīgākā amatpersona. Šī amatpersona arī uzrauga deputātu ikdienas darbu, vada plenārsēdes, risina dažādus konfliktus, paralēli tam, dodas vizītēs uz ārzemēm, tiekas ar ietekmīgā m pašmāju un ārzemju personām.

Deputātu darbs ir diezgan saspringst un nekad nav pabeigts. Pastāvīgi ir jāveic izmaiņas likumos, jāvērtē dažādi starptautiskie līgumi, jāpieņem lēmumi par dažādām lietām.

Latvijas sabiedrībā ir izveidojies diezgan negatīvs priekšstats par deputātiem un valdību kopumā. Daļēji tas ir radies gan pašu deputātu darbības rezultātā gan arī vispārējo dzīves apstākļu dēļ. Ja tauta pieņem lēmumu kas nav populārs, rada nesaprašanu, pat dusmas no tautas puses,  šis priekšstats tikai pasliktinās. Tajā, pašā laikā, ja tiek pieņemti likumi, kuri atvieglo dzīvi, tas rada šaubas par to, kādam mērķim tas tiek darīts, jo tautas zemapziņā ir iestrādājies, ka no valdības neko īpaši labu sagaidīt nevar.

Latvijas prezidents

Latvijas prezidents ir Latvijas Republikas augstākā amatpersona, pārstāvot valsti starptautiski un esot arī bruņoto spēku augstākais virspavēlnieks. Prezidents var ierosināt likumus, atlaist Saeimu, viņam ir tiesības apžēlot noziedzniekus.

Latvijas Republikas Satversmes 3. nodaļā Valsts prezidents ir noteikts:

„35. Valsts prezidentu ievēlē Saeima uz četriem gadiem.

  1. Valsts prezidentu ievēlē, aizklāti balsojot, ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļa balsu vairākumu.
  2. Par Valsts prezidentu var ievēlēt pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš sasniedzis četrdesmit gadu vecumu. […]
  3. Valsts prezidents, uzņemoties amata pienākumus, Saeimas sēdē dod šādu svinīgu solījumu: „Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Es turēšu svētus un ievērošu Latvijas Satversmi un valsts likumus. Pret visiem es izturēšos taisni un savus pienākumus izpildīšu pēc labākās sirdsapziņas.”

Pirmais Valsts prezidents no 1922. līdz 1927. gadam bija Jānis Čakste. Viņš darbojies latviešu biedrībās Maskavā, kur studēja jurisprudenci, un Jelgavā, bijis Krievijas Domes deputāts, bet neilgi pirms Latvijas Republikas dibināšanas devies uz ASV, lai propogandētu Latvijas neatkarības ideju. Atkārtoti ievēlēts par Valsts prezidentu 1925. gadā.

Otrais Latvijas prezidents bijis Gustavs Zemgals – no 1927. līdz 1930. gadam. Viņš pildījis Rīgas pilsētas mēra un Tautas Padomes viceprezidenta pienākumus. Pēc savas prezidentūras bijis Saeimas deputāts un finanšu ministrs.

Trešais Latvijas prezidents – Alberts Kviesis. Par Valsts prezidentu bijis ievēlēts no 1930. gada līdz 1936. gadam. Pirmajos brīvvalsts gados strādājis pie tiesu sistēmas izveides, bijis Tiesu palātas priekšsēdis, balotējies jau 1927. gada prezidenta vēlēšanās. Par prezidentu ievēlēts atkārtoti.

Pēdējais pirmās Latvijas valsts prezidents bija Kārlis Ulmanis, kurš vadīja valsts apvērsumu 1934. gadā, bet par prezidentu jeb tautas vadoni sevi pasludināja1936. gadā. Bijis vienlaikus pašpasludināts Ministru prezidents un Valsts prezidents līdz 1940. gadam. Vairāk kārt Latvijas pirmās brīvvalsts laikā bijis Ministru prezidents.

Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas no 1993. gada līdz 1999. gadam Valsts prezidenta pienākumus pildīja Guntis Ulmanis. Uzvārda saistība ar pirmās brīvvalsts prezidentu Kārli Ulmani nav nejauša. Kārlis Ulmanis bijis Gunta Ulmaņa vectēva brālis. Ar Gunta Ulmaņa aktīvu līdzdalību radīts Latvijas-Krievijas līgums par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas, pēc kura pieņemts Pilsonības likums. Ievēlēts otrajam prezidentūras termiņam.

Vaira Vīķe-Freiberga bijusi ievēlēta par Valsts prezidenti divas reizes pēc kārtas. Viņas prezidentūras laikā Latvija iesaistīta NATO un Eiropas Savienības struktūrās. Ievēlēta atkārtoti.

Valdis Zatlers valsts priekšgalā bija no 2007. līdz 2011. gadam. Ekonomiskās krīzes gados šī prezidenta galvenās rūpes bijušas valsts politiskā stabilitāte un reputācijas uzturēšana pasaulē.

No 2011. līdz 2015. gadam Valsts prezidenta pienākumus pildīja Andris Bērziņš, bet šobrīd prezidenta amatu ieņem Raimonds Vējonis.

Latvijas valsts

Latvijas valsts pirmsākumi meklējami pirmās latviešu tautas atmodas laikā 19. gs. vidū. Izglītotākie tautas pārstāvji sāka rūpēties par dzimtās valodas rakstību, domāja par latviešu tautas tiesībām. Vidzeme, Kurzeme un Latgale bija atsevišķi novadi, kuri atradās Krievijas impērijas pakļautībā, turklāt dažādās guberņās. Tikai 19. gs. otrajā pusē latviešu apdzīvoto teritoriju sāka saukt par Latviju. Latvijas vārdu latviešu literatūrā pirmais ieviesa Auseklis. Arī Latvijas valsts himna „Dievs, svētī Latviju!” pirmo reizi tika atskaņota 1873. gadā I Vispārējos latviešu dziesmu svētkos – ilgi pirms brīvvalsts oficiālās pasludināšanas. Kad Pirmā pasaules kara rezultātā sabruka Krievijas un Vācijas impērijas, līdz ar astoņām citām jaunām valstīm tikai nodibināta Latvijas Republika. Cīņu ar Latvijas neatkarību un valsts izveidošanu sauc par Otro atmodu.

Latvijas valsts proklamēšana notika 1918. gada 18. novembrī Rīgā. Tagadējā Nacionālā teātra zālē uz skatuves pulcējās politisko partiju pārstāvji, bet zālē bija ap 1200 cilvēku. Kad tika paziņots Latvijas valsts dibināšanas fakts, sarkanbaltsarkanais karogs, kas pavadīja svinīgās runas un aplausus, vēl nebija tādās krāsu proporcijās, kādas mēs pazīstam šodien Latvijas karogā. Proti, visas svītras bija vienādā platumā, un tikai vēlāk tika izlemts par īpašajām krāsu attiecībām 2:1:2. Beidzot vēsturiskie novadi bija apvienojušies, un Latvijas Republikā, sākot ar tās dibināšanu, ietilpst Kurzeme, Vidzeme, Zemgale un Latgale. Tika izveidota pagaidu valsts vadība – Tautas padome, par kuras priekšsēdētāju kļuva Jānis Čakste. Valdības vadītāja amatā stājās Kārlis Ulmanis.

Pirmās demokrātiskās vēlēšanas notika 1920. gadā, kad tika ievēlēti 152 Satversmes sapulces deputāti. Latvijas pamatlikumu nosauc par Satversmi, un tā tiek pieņemta 1922. gadā. Šajā pašā gadā notika arī 1. Saeimas vēlēšanas. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā paspēja darboties četri Saeimas sasaukumi, bet neilgi pirms 5. Saeimas vēlēšanām valsts varu pārņēma autoritāri noskaņotais Kārlis Ulmanis. Lai gan viņa vadībā bija aizliegtas visas politiskās partijas, atlaista Saeima un apturēta Satversmes darbība, tieši periodā no 1934. gada līdz 1940. gadam Latvijas valsts uzplauka un guva augstus ekonomiskos panākumus. 1940. gadā Latviju okupēja Padomju Savienība, un līdz 1991. gadam, kad tika atjaunota demokrātiska valsts, tā atradās šajā kaimiņvalstī 15 republiku sastāvā. Jau 20. gs. 80. gados – latviešu tautas trešās atmodas laikā -sākās nacionāla kustība ar mērķi atjaunot Latvijas valsti.

Latvijas valsts simboli, tāpat kā ikvienai nacionālai valstij, ir valsts karogs, valsts himna un valsts ģerbonis. Vienā no senākajiem rakstiskajiem avotiem par Latvijas zemi, „Atskaņu hronikā”, ir rodama pirmā informācija par sarkanbaltsarkano karogu. Šie krāsu salikumi izmantoti gan Pirmajos Vispārējos latviešu dziesmu svētkos, gan Pirmajā pasaules kara laikā latviešu strēlnieku bataljonu karogos. Taču šodien zināmo krāsu attiecību pirmo reizi karoga metā zīmēja mākslinieks Ansis Cīrulis. 1922. gadā Saeima pieņēma Likumu par valsts karogu. Karmīnsarkanā krāsa tika noteikta vēl nedaudz vēlāk.

Valsts ģerboni veido vairogs ar trim daļām, kurās attēlots saules motīvs, sarkans lauva, kas simbolizē Kurzemi un Zemgali, un pelēks grifs, simbolizējot Latgali un Vidzemi. Vairogu tur lauva un grifs, bet virs tā attēlotas trīs zvaigznes.

Latvijas valsts himna ir Baumaņu Kārļa radītā lūgšana „Dievs, svētī Latviju!”.

Latvijas valsts svētku dienas ir 18. novembris – Latvijas Republikas proklamēšanas diena, 1. maijs – Darba svētki un Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena, 4. maijs – Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena. Pašreizējais Latvijas valsts prezidents ir Raimonds Vējonis.

Lietotas vai jaunas auto rezerves daļas

Regulāri tiek uzdots jautājums – “Vai jaunas auto detaļas tiešām ir labākas nekā lietotas auto rezerves daļas?” Atbilde, protams, ir … protams. Jaunas rezerves daļas ir ideāli piemērotas Jūsu auto. Tās ir paredzētas tieši Jūsu auto un ir lieliskā stāvoklī. Tām arī ir garāka garantija un vispār ir garantija. Tomēr jaunas rezerves daļas var būt daudz dārgākas nekā lietotas rezerves daļas un dažām lietotām auto rezerves daļām ir tikpat ilgs kalpošanas laiks kā automašīnai.

Tātad, lai gan jaunas rezerves daļas ir “labākas” – arī lietotām rezerves daļām ir savs laiks un vieta. Izvēlēšanās starp abām ir lēmums, kas katram auto īpašniekam ir jāpieņem pašam.

Apsvērsim katras plusus un mīnusus:

Lietotas rezerves daļas

Priekšrocības:

  • Lētākas nekā jaunas auto rezerves daļas.
  • Var būt pagarināta garantija.

Trūkumi:

  • Pat ar garantiju, ja daļa drīz salūzt, Jums būs jāmaksā par jaunas detaļas uzstādīšanu (ja Jums nav zināšanu un instrumentu uzstādīšanai).
  • Tās nekalpos tik ilgi kā jaunas detaļas, kas var būt satraucoši, ja Jums ir jauns auto.

Jaunas rezerves daļas

Priekšrocības:

  • Parasti tām ir garantija, kas iekļauta cenā.
  • Tām ir ilgāks kalpošanas mūžs nekā lietotām rezerves daļām.

Trūkumi:

  • Tās ir dārgas jeb dārgākas.
  • Tās var būt grūtāk atrodamas vecākām automašīnām.

Izvēle starp abiem nav tikai vienreizējs lēmums, tas būtu jāizvērtē katru reizi, kad Jums ir nepieciešama jaunu rezerves daļa. Piemēram, jebkura gumijas bāzes detaļa būtu jāpērk jauna, jo tās ar laiku nolietojas, tāpēc tai nav daudz vērtības, iegādājoties to lietotu. Amortizatoriem un balstiem ir arī īss mūžs, kas nozīmē, ka daudz labāk tos ir iegādāties jaunus. Atsevišķas zemu izmaksu detaļas arī ir labāk iegādāties jaunas, piemēram, mehāniskos stiprinājumus, jo lietotu detaļu ietaupījums nav Jūsu laika vērts. Dārgākas detaļas, piemēram, starteri, ģeneratori un piekares daļas ir ideālas detaļas, ko iegādāties lietotas, jo ietaupījums ir ievērojams.

Pērkot lietotas detaļas, vienmēr iegādājieties tās no dīleriem, kas pārdod kvalitatīvas detaļas.