Latvijas valsts

Latvijas valsts pirmsākumi meklējami pirmās latviešu tautas atmodas laikā 19. gs. vidū. Izglītotākie tautas pārstāvji sāka rūpēties par dzimtās valodas rakstību, domāja par latviešu tautas tiesībām. Vidzeme, Kurzeme un Latgale bija atsevišķi novadi, kuri atradās Krievijas impērijas pakļautībā, turklāt dažādās guberņās. Tikai 19. gs. otrajā pusē latviešu apdzīvoto teritoriju sāka saukt par Latviju. Latvijas vārdu latviešu literatūrā pirmais ieviesa Auseklis. Arī Latvijas valsts himna „Dievs, svētī Latviju!” pirmo reizi tika atskaņota 1873. gadā I Vispārējos latviešu dziesmu svētkos – ilgi pirms brīvvalsts oficiālās pasludināšanas. Kad Pirmā pasaules kara rezultātā sabruka Krievijas un Vācijas impērijas, līdz ar astoņām citām jaunām valstīm tikai nodibināta Latvijas Republika. Cīņu ar Latvijas neatkarību un valsts izveidošanu sauc par Otro atmodu.

Latvijas valsts proklamēšana notika 1918. gada 18. novembrī Rīgā. Tagadējā Nacionālā teātra zālē uz skatuves pulcējās politisko partiju pārstāvji, bet zālē bija ap 1200 cilvēku. Kad tika paziņots Latvijas valsts dibināšanas fakts, sarkanbaltsarkanais karogs, kas pavadīja svinīgās runas un aplausus, vēl nebija tādās krāsu proporcijās, kādas mēs pazīstam šodien Latvijas karogā. Proti, visas svītras bija vienādā platumā, un tikai vēlāk tika izlemts par īpašajām krāsu attiecībām 2:1:2. Beidzot vēsturiskie novadi bija apvienojušies, un Latvijas Republikā, sākot ar tās dibināšanu, ietilpst Kurzeme, Vidzeme, Zemgale un Latgale. Tika izveidota pagaidu valsts vadība – Tautas padome, par kuras priekšsēdētāju kļuva Jānis Čakste. Valdības vadītāja amatā stājās Kārlis Ulmanis.

Pirmās demokrātiskās vēlēšanas notika 1920. gadā, kad tika ievēlēti 152 Satversmes sapulces deputāti. Latvijas pamatlikumu nosauc par Satversmi, un tā tiek pieņemta 1922. gadā. Šajā pašā gadā notika arī 1. Saeimas vēlēšanas. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā paspēja darboties četri Saeimas sasaukumi, bet neilgi pirms 5. Saeimas vēlēšanām valsts varu pārņēma autoritāri noskaņotais Kārlis Ulmanis. Lai gan viņa vadībā bija aizliegtas visas politiskās partijas, atlaista Saeima un apturēta Satversmes darbība, tieši periodā no 1934. gada līdz 1940. gadam Latvijas valsts uzplauka un guva augstus ekonomiskos panākumus. 1940. gadā Latviju okupēja Padomju Savienība, un līdz 1991. gadam, kad tika atjaunota demokrātiska valsts, tā atradās šajā kaimiņvalstī 15 republiku sastāvā. Jau 20. gs. 80. gados – latviešu tautas trešās atmodas laikā -sākās nacionāla kustība ar mērķi atjaunot Latvijas valsti.

Latvijas valsts simboli, tāpat kā ikvienai nacionālai valstij, ir valsts karogs, valsts himna un valsts ģerbonis. Vienā no senākajiem rakstiskajiem avotiem par Latvijas zemi, „Atskaņu hronikā”, ir rodama pirmā informācija par sarkanbaltsarkano karogu. Šie krāsu salikumi izmantoti gan Pirmajos Vispārējos latviešu dziesmu svētkos, gan Pirmajā pasaules kara laikā latviešu strēlnieku bataljonu karogos. Taču šodien zināmo krāsu attiecību pirmo reizi karoga metā zīmēja mākslinieks Ansis Cīrulis. 1922. gadā Saeima pieņēma Likumu par valsts karogu. Karmīnsarkanā krāsa tika noteikta vēl nedaudz vēlāk.

Valsts ģerboni veido vairogs ar trim daļām, kurās attēlots saules motīvs, sarkans lauva, kas simbolizē Kurzemi un Zemgali, un pelēks grifs, simbolizējot Latgali un Vidzemi. Vairogu tur lauva un grifs, bet virs tā attēlotas trīs zvaigznes.

Latvijas valsts himna ir Baumaņu Kārļa radītā lūgšana „Dievs, svētī Latviju!”.

Latvijas valsts svētku dienas ir 18. novembris – Latvijas Republikas proklamēšanas diena, 1. maijs – Darba svētki un Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena, 4. maijs – Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena. Pašreizējais Latvijas valsts prezidents ir Raimonds Vējonis.