Latvija

Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, NATO (Ziemeļatlantijas valstu alianse), ANO (Apvienoto Nāciju Organizācija), EDSO (Eiropas Drošības un sadarbības organizācija), PTO (Pasaules Tirdzniecības organizācija) un citu starptautisku organizāciju locekle.

Latvijas valsts dibināta 1918. gada 18. novembrī, laikā, kad pēc Pirmā pasaules kara izveidojās daudzas jaunas valstis Eiropā. Latvijas patstāvīgais ceļš bija grūts, un pēc valsts proklamēšanas bija jāizcīna vēl vairākas kaujas Latvijas brīvībai. 1919. gada 11. novembrī Latvijas armija aizstāvēja Rīgu pret Bermonta iebrukumu, un par godu šai cīņai tika dibināts Lāčplēša ordenis – augstākais valstiskais apbalvojums.

Latvijas kopējā platība ir 64 589 km2, tā robežojas ar Igauniju valsts ziemeļos, Krieviju un Baltkrieviju austrumos, Lietuvu dienvidos, bet jūras robeža tai ir ar Zviedriju. Latvija atrodas pie Baltijas jūras, un tās ģeogrāfiskais novietojums senāk nodrošināja vairāku Latvijas tagadējā teritorijā esošu pilsētu darbību Hanzas savienībā. Tādas pilsētas, kā Rīga, Limbaži, Cēsis, Valmiera, Straupe, Koknese, Ventspils un Kuldīga ietilpa Livonijas pilsētu lokā, kas nozīmēja aktīvu tirdzniecību ar citām Hanzas pilsētām. Patlaban visas Latvijas 76 pilsētas izvietotas četros vēsturiskajos novados – Kurzemē, Vidzemē, Zemgalē un Latgalē, pēc administratīvā sadalījuma Latvijai ir 110 novadi. Ģeogrāfija ir pamats arī iekārojamam zemes statusam. Latvijas teritorijā ir valdījuši vācieši, poļi, zviedri un krievi.

Lielākās upes, kas ienes savus ūdeņus Rīgas jūras līcī vai Baltijas jūrā, ir Daugava, Lielupe, Gauja un Venta, pēc to garuma lielākās ir Gauja, Daugava, Ogre, Venta un Iecava. Plašākie ezeri – Lubāns, Rāznas ezers, Engures ezers un Burtnieku ezers, bet kopumā Latvijā i 2256 ezeri, kuru virsmas platība pārsniedz 1 ha. Latvijas iedzīvotāju skaits pēdējā tautas skaitīšanā 2011. gadā pēc Centrālās statistikas pārvaldes aplēsēm bija 2 070 371, no kuriem lielākā daļa ir latviešu, bet otra skaitliskajā ziņā lielākā Latvijā pārstāvētā nacionalitāte ir krievi.

Latvijas ģerbonī attēloti lauva un grifs, kas tur vairogu ar sarkana lauvas un sudraba grifa attēliem, virs kuriem aust uzlecoša saule. Zem vairoga – ozollapu vijums un sarkanbaltsarkana lente.

Latvija ir guvusi izcilus panākumus ekonomikā un kultūrā. Pēc 2008.-2011. gada krīzes Latvija īstenoja apbrīnojami stingru fiskālo politiku, un tās makroekonomika, kā atzīmējusi Pasaules Banka, kalpojusi par paraugu daudzām citām valstīm. Kultūras dzīves bagātību iezīmē gan mūzikas, gan teātra ļaužu, mākslinieku un dejas profesionāļu sasniegumi ārzemēs. Pasaules labākajos orķestros un kameransambļos spēlē tādi mūziķi kā Vineta Sareika, Marta Sudraba, Kristīne Blaumane. Ne vien Latvijas, bet arī ārvalstu operas lepojas ar Latvijas dīvu Marinas Rebekas, Kristīnes Opolais un Elīnas Garančas balsīm, bet Rīgas Jaunā teātra režisors Alvis Hermanis veido teātra un operu izrādes visā pasaulē.

Latvijas prezidents

Latvijas prezidents ir Latvijas Republikas augstākā amatpersona, pārstāvot valsti starptautiski un esot arī bruņoto spēku augstākais virspavēlnieks. Prezidents var ierosināt likumus, atlaist Saeimu, viņam ir tiesības apžēlot noziedzniekus.

Latvijas Republikas Satversmes 3. nodaļā Valsts prezidents ir noteikts:

„35. Valsts prezidentu ievēlē Saeima uz četriem gadiem.

  1. Valsts prezidentu ievēlē, aizklāti balsojot, ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļa balsu vairākumu.
  2. Par Valsts prezidentu var ievēlēt pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš sasniedzis četrdesmit gadu vecumu. […]
  3. Valsts prezidents, uzņemoties amata pienākumus, Saeimas sēdē dod šādu svinīgu solījumu: „Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Es turēšu svētus un ievērošu Latvijas Satversmi un valsts likumus. Pret visiem es izturēšos taisni un savus pienākumus izpildīšu pēc labākās sirdsapziņas.”

Pirmais Valsts prezidents no 1922. līdz 1927. gadam bija Jānis Čakste. Viņš darbojies latviešu biedrībās Maskavā, kur studēja jurisprudenci, un Jelgavā, bijis Krievijas Domes deputāts, bet neilgi pirms Latvijas Republikas dibināšanas devies uz ASV, lai propogandētu Latvijas neatkarības ideju. Atkārtoti ievēlēts par Valsts prezidentu 1925. gadā.

Otrais Latvijas prezidents bijis Gustavs Zemgals – no 1927. līdz 1930. gadam. Viņš pildījis Rīgas pilsētas mēra un Tautas Padomes viceprezidenta pienākumus. Pēc savas prezidentūras bijis Saeimas deputāts un finanšu ministrs.

Trešais Latvijas prezidents – Alberts Kviesis. Par Valsts prezidentu bijis ievēlēts no 1930. gada līdz 1936. gadam. Pirmajos brīvvalsts gados strādājis pie tiesu sistēmas izveides, bijis Tiesu palātas priekšsēdis, balotējies jau 1927. gada prezidenta vēlēšanās. Par prezidentu ievēlēts atkārtoti.

Pēdējais pirmās Latvijas valsts prezidents bija Kārlis Ulmanis, kurš vadīja valsts apvērsumu 1934. gadā, bet par prezidentu jeb tautas vadoni sevi pasludināja1936. gadā. Bijis vienlaikus pašpasludināts Ministru prezidents un Valsts prezidents līdz 1940. gadam. Vairāk kārt Latvijas pirmās brīvvalsts laikā bijis Ministru prezidents.

Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas no 1993. gada līdz 1999. gadam Valsts prezidenta pienākumus pildīja Guntis Ulmanis. Uzvārda saistība ar pirmās brīvvalsts prezidentu Kārli Ulmani nav nejauša. Kārlis Ulmanis bijis Gunta Ulmaņa vectēva brālis. Ar Gunta Ulmaņa aktīvu līdzdalību radīts Latvijas-Krievijas līgums par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas, pēc kura pieņemts Pilsonības likums. Ievēlēts otrajam prezidentūras termiņam.

Vaira Vīķe-Freiberga bijusi ievēlēta par Valsts prezidenti divas reizes pēc kārtas. Viņas prezidentūras laikā Latvija iesaistīta NATO un Eiropas Savienības struktūrās. Ievēlēta atkārtoti.

Valdis Zatlers valsts priekšgalā bija no 2007. līdz 2011. gadam. Ekonomiskās krīzes gados šī prezidenta galvenās rūpes bijušas valsts politiskā stabilitāte un reputācijas uzturēšana pasaulē.

No 2011. līdz 2015. gadam Valsts prezidenta pienākumus pildīja Andris Bērziņš, bet šobrīd prezidenta amatu ieņem Raimonds Vējonis.

Latvijas valsts

Latvijas valsts pirmsākumi meklējami pirmās latviešu tautas atmodas laikā 19. gs. vidū. Izglītotākie tautas pārstāvji sāka rūpēties par dzimtās valodas rakstību, domāja par latviešu tautas tiesībām. Vidzeme, Kurzeme un Latgale bija atsevišķi novadi, kuri atradās Krievijas impērijas pakļautībā, turklāt dažādās guberņās. Tikai 19. gs. otrajā pusē latviešu apdzīvoto teritoriju sāka saukt par Latviju. Latvijas vārdu latviešu literatūrā pirmais ieviesa Auseklis. Arī Latvijas valsts himna „Dievs, svētī Latviju!” pirmo reizi tika atskaņota 1873. gadā I Vispārējos latviešu dziesmu svētkos – ilgi pirms brīvvalsts oficiālās pasludināšanas. Kad Pirmā pasaules kara rezultātā sabruka Krievijas un Vācijas impērijas, līdz ar astoņām citām jaunām valstīm tikai nodibināta Latvijas Republika. Cīņu ar Latvijas neatkarību un valsts izveidošanu sauc par Otro atmodu.

Latvijas valsts proklamēšana notika 1918. gada 18. novembrī Rīgā. Tagadējā Nacionālā teātra zālē uz skatuves pulcējās politisko partiju pārstāvji, bet zālē bija ap 1200 cilvēku. Kad tika paziņots Latvijas valsts dibināšanas fakts, sarkanbaltsarkanais karogs, kas pavadīja svinīgās runas un aplausus, vēl nebija tādās krāsu proporcijās, kādas mēs pazīstam šodien Latvijas karogā. Proti, visas svītras bija vienādā platumā, un tikai vēlāk tika izlemts par īpašajām krāsu attiecībām 2:1:2. Beidzot vēsturiskie novadi bija apvienojušies, un Latvijas Republikā, sākot ar tās dibināšanu, ietilpst Kurzeme, Vidzeme, Zemgale un Latgale. Tika izveidota pagaidu valsts vadība – Tautas padome, par kuras priekšsēdētāju kļuva Jānis Čakste. Valdības vadītāja amatā stājās Kārlis Ulmanis.

Pirmās demokrātiskās vēlēšanas notika 1920. gadā, kad tika ievēlēti 152 Satversmes sapulces deputāti. Latvijas pamatlikumu nosauc par Satversmi, un tā tiek pieņemta 1922. gadā. Šajā pašā gadā notika arī 1. Saeimas vēlēšanas. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā paspēja darboties četri Saeimas sasaukumi, bet neilgi pirms 5. Saeimas vēlēšanām valsts varu pārņēma autoritāri noskaņotais Kārlis Ulmanis. Lai gan viņa vadībā bija aizliegtas visas politiskās partijas, atlaista Saeima un apturēta Satversmes darbība, tieši periodā no 1934. gada līdz 1940. gadam Latvijas valsts uzplauka un guva augstus ekonomiskos panākumus. 1940. gadā Latviju okupēja Padomju Savienība, un līdz 1991. gadam, kad tika atjaunota demokrātiska valsts, tā atradās šajā kaimiņvalstī 15 republiku sastāvā. Jau 20. gs. 80. gados – latviešu tautas trešās atmodas laikā -sākās nacionāla kustība ar mērķi atjaunot Latvijas valsti.

Latvijas valsts simboli, tāpat kā ikvienai nacionālai valstij, ir valsts karogs, valsts himna un valsts ģerbonis. Vienā no senākajiem rakstiskajiem avotiem par Latvijas zemi, „Atskaņu hronikā”, ir rodama pirmā informācija par sarkanbaltsarkano karogu. Šie krāsu salikumi izmantoti gan Pirmajos Vispārējos latviešu dziesmu svētkos, gan Pirmajā pasaules kara laikā latviešu strēlnieku bataljonu karogos. Taču šodien zināmo krāsu attiecību pirmo reizi karoga metā zīmēja mākslinieks Ansis Cīrulis. 1922. gadā Saeima pieņēma Likumu par valsts karogu. Karmīnsarkanā krāsa tika noteikta vēl nedaudz vēlāk.

Valsts ģerboni veido vairogs ar trim daļām, kurās attēlots saules motīvs, sarkans lauva, kas simbolizē Kurzemi un Zemgali, un pelēks grifs, simbolizējot Latgali un Vidzemi. Vairogu tur lauva un grifs, bet virs tā attēlotas trīs zvaigznes.

Latvijas valsts himna ir Baumaņu Kārļa radītā lūgšana „Dievs, svētī Latviju!”.

Latvijas valsts svētku dienas ir 18. novembris – Latvijas Republikas proklamēšanas diena, 1. maijs – Darba svētki un Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena, 4. maijs – Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena. Pašreizējais Latvijas valsts prezidents ir Raimonds Vējonis.